Inese Lietaviete, MgPsych
„Kādu dienu man viss rādījās melnās krāsās – mana tumšā un noslēgtā dzīve slimnieku korpusā bez saules, bez gaismas, bez nevienas lietas, kas varētu palīdzēt nest nastu, ko Dievs man ir uzlicis… Slimība, klusēšana, pamestība… Mana dvēsele ļoti cieta. Mani pārpludināja atmiņas par pasauli, par brīvību… Manas domas bija skumjas, drūmas, man šķita, ka manī nav mīlestības pret Dievu, ka cilvēki ir mani aizmirsuši, ka man nav ne ticības, ne gaismas. Habits man bija par nastu… Man bija auksti un nāca miegs… Nemāku aprakstīt… Viss reizē. Tumsa baznīcā mani skumdināja. Es skatījos uz tabernākulu, un tas man neko nenozīmēja. Man šķita, ka esmu dzīvs aprakts, man šķita, ka esmu klosterī kā mironis savā kapā, sliktāk nekā kapā, jo kapā vismaz var atpūsties. (..) Tajā brīdī es tik tiešām būtu gribējis nomirt… Taču tikai tāpēc, lai neciestu. Vēlāk sapratu, ka tas bija kārdinājums,”[1] par savu iekšējo pārdzīvojumu dienasgrāmatā raksta brālis Rafaēls Arnaiss Barons, kuru pāvests Benedikts XVI 2009. gadā piepulcināja Baznīcas svēto pulkam. Svētais neveiksminieks, kā brāli Rafaēlu dēvē viņa dzīves biogrāfi, ļoti precīzi atspoguļo izjūtas, kas saistītas ar garīgu pārbaudījumu, kuru viņš pārdzīvoja neilgi pirms savas nāves 26 gadu vecumā diabēta izraisītas komas rezultātā. Kā brālis Rafaēls pamana – kārdinājums, pacietībā panests, atkāpjas, pieņemot Kungu Komūnijā: „Tikko es biju nometies ceļos ar nodomu lūgt, lai Jēzus dāvā mieru manam garam, es sajutu neaprakstāmu dedzību un bezgalīgu mīlestību pret Jēzu un pilnīgi aizmirsu par savām iepriekšējām domām, atceroties vārdus, kurus, manuprāt, man tajā brīdī iedvesa Jēzus un kuri skan: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!”[2]
Katrs, kurš ir izlēmis nopietni uzsākt garīgās dzīves ceļu, var būt drošs, ka agrāk vai vēlāk piedzīvos dažādus iekšējus attīrošus procesus, kuri vienlaikus skars gan garīgo, gan arī psiholoģisko, emocionālo personības sfēru. Šo pārdzīvojumu fenomenoloģiskos aprakstus varam lasīt daudzu svēto mistiķu (piem., sv. Jāņa no Krusta, sv. Ignācija no Lojolas, sv. Mātes Terēzes) autobiogrāfiskajās piezīmēs. Tomēr mistiskā pieredze nav rezervēta tikai izredzētajiem, kurus Baznīca pasludina par svētajiem, bet, kā uzsver karmelītu tēvs Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus, –
„katra dziļa garīgā dzīve ir mistiska pieredze”[3].
Visi kristieši ir potenciāli mistiķi! Katrs, kurš savu ticību tver nopietni, agrāk vai vēlāk saskarsies ar izaicinājumu ieiet „ticības naktī”. Protams, ka mūsu „nakts” formāts var būt atšķirīgs, droši vien – daudz mazāks nekā sv. Jāņa no Krusta vai sv. Mātes Terēzes nakts, tomēr mēs varam pamanīt, ka mūsu garīgās tumsas un tukšuma pieredzei ir arī daudz kopīgā, ka mēs visi esam uz viena ceļa, kas ved mūs uz to pašu, vienīgo mērķi. Un šo mērķi nav iespējams sasniegt, neejot tumsā klāto ceļa gabalu.
Mana psihologa un psihoterapeita darba prakse, kā arī kalpošana ar garīgās vadības sarunām man ir sniegusi iespēju un žēlastību vērot Dieva darbus cilvēkos it kā no „tuvplāna”. Continue reading “Iekšējs tukšums – garīgs process vai psiholoģiska problēma?”