Akcenti, par kuriem šobrīd ir jārunā

Sarunas par seksualitāti nereti atklāj interesantu paradoksu – mums ir pieejams milzīgs informācijas daudzums par seksualitāti un seksuālajām attiecībām (šis jautājums nav tabu tēma nevienā no sieviešu / vīriešu žurnāliem) un tādejādi veidojas stereotips, ka visi visapkārt runā un nodarbojas ar seksu… Tomēr tajā pat laikā – dziļas, atklātas un reālas sarunas par šo intīmo jomu joprojām nenotiek. Ir grūti runāt par to… kā patiešām ir. Un vēl grūtāk runāt par celibātu kā apzinātu izvēli atturēties no seksuālām attiecībām, jo tas mūsdienu seksualizētajā kultūrā nereti tiek asociēts ar kaut ko anormālu un varbūt pat kaunpilnu.

Jaunais tabu mūsdienu sabiedrībā ir nevis brīvas seksuālās attiecības, bet brīvi izvēlēts celibāts, kas iekļauj atturēšanos no seksuālām attiecībām. Reliģisku un ne tikai reliģisku motīvu dēļ.

Seksuālā recesija

Gatavojoties otrajam semināram no cikla “Seksualitāte un garīgums” (iepriekšējais notika 2019. gada oktobrī), papētīju statistiku par izmaiņām sabiedrībā pēdējo 30 gadu laikā. Laulību šķiršanas skaits Amerikā (īpaši 50+ vecumgrupā) ir dubultojies, salīdzinājumā ar 1990-tajiem. Pieaug sūdzības par seksuālo attiecību trūkumu laulāto vidū (sexless mariages), bet vēl jo vairāk pārsteidz statistikas dati, kas liecina, ka arī jaunieši, pretēji vispārpieņemtajam viedoklim par seksa pieejamību, ar seksu partnerattiecībās nodarbojas mazāk nekā viņu vecāku paaudze. Pētījumos Amerikā, Japānā un citās augstāku labklājību sasniegušās valstīs tiek signalizēta seksuālo attiecību recesija jeb lejupslīde sabiedrībā. Seksuālās attiecības jauniešu vidū tiek uzsāktas vēlāk (par atvieglojumu vecākiem, pedagogiem un arī Baznīcas pārstāvjiem!), tomēr iemesls, kāpēc tā notiek, visdrīzāk nav iepriecinošs – jauniešiem ir aizvien grūtāk sasniegt intimitāti un savstarpēju tuvību attiecībās, līdz ar to šīs dziļās vajadzības vietā ienāk virtuālie libido aizvietotāji (pornogrāfija, sekss internetā, masturbācija utml.).

Uztveres kļūdas par seksa biežumu sabiedrībā. IPSOS pētījums “Perils of Perception 2018”

Iemeslu izmaiņām sabiedrības seksualitātē un seksuālo vajadzību apmierināšanā, protams, ir ļoti daudz.  Sekss vienatnē ar sevi, ļoti trauslas attiecības ģimenē – pāraprūpējoši “helikoptera” vecāki un vienlaikus jebkuru attiecību nepastāvīgums, sliktas (un ļoti sliktas) seksuālās pieredzes, Tindera un citu iepazīšanās tīklu piedāvātās “mirāžas” un daudz kas cits. Bailes un kauns… atkailināties. Visvairāk – emocionāli. Varbūt izdosies par to vairāk uzrakstīt, jo tēma, manuprāt, ir ļoti interesanta un aktuāla.

Iespējams, mēs aizvien vēl kļūdaini domājam, ka visi citi mums apkārt nodarbojas ar seksu daudz biežāk, nekā tas ir patiesībā…

Varbūt mēs devalvējam seksualitāti? Varbūt tomēr ir runa par to, ka mums pietrūkst izpratnes, ka seksualitāte nav vienādojama ar seksu un sekss nav vienādojams ar seksualitāti? Tieši tur, atbrīvojoties no šīs nepareizi lietotās vienādības zīmes, iespējams, slēpjas daudz cilvēciskās brīvības un arī kaisles dzīvot. Dzīvotgribas. Jo tieši kaisles dzīvot visbiežāk pietrūkst mūsdienu jauniešiem, neraugoties uz to, ka iespēju nekad nav bijis vairāk kā tagad.

Depresija – slimība vai Dieva pārbaudījums?

Infografika_KBV

Interdisciplinārie jautājumi par garīgo veselību, šķiet, sabiedriskajā diskusijā šobrīd kļūst arvien aktuālāki, jo vairāk tāpēc, ka Eiropas valstīs depresija ir trešā visbiežāk sastopamā psihiskā saslimšana aiz miega un trauksmes traucējumiem. Pēc Pasaules veselības organizācijas (PVO) prognozēm[1] ‒ līdz 2030. gadam depresija kļūs par biežāko darba nespējas un invaliditātes iemeslu (šobrīd vadošās ir sirds-asinsvadu saslimšanas).

Lai veicinātu padziļinātu interdisciplināru dialogu par šiem jautājumiem, Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) ir uzsācis tālākizglītības semināru ciklu “Garīgās veselības robežjautājumi.” Seminārā “Depresija ‒ slimība vai Dieva pārbaudījums?”, kas notiks 21. martā (18:00-21:00) Katoļu ielā 16 (Vecajā kapelā), būs iespēja dzirdēt jomas ekspertu viedokļus par depresiju kā sabiedrības veselības problēmu un iegūt padziļinātu izpratni par kritērijiem, kas to atšķir no citām eksistenciālām un garīgām pieredzēm. Seminārs ir paredzēts ne vien nozares profesionāļiem, bet arī ikvienam interesentam.

 

Semināra lektori:

Dr. Elmārs Tērauds, psihiatrs, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents

Krists Kalniņš, LELB mācītājs, Rīgas Sv. Ģertrūdes draudze

Māsa Sofija (Irēna Ošmjanska), Dr. theol., RARZI docente, garīgā līdzgaitniece

Ilona Krone, Dr. pscyh., psihoterapeite, depresijas pacientu grupu vadītāja

Diskusiju vadīs psiholoģe Inese Lietaviete

 

Norise:

Seminārs notiks neformālā diskusiju formātā.

Ievaddaļā katrs no lektoriem ir aicināts uzstāties ar uzrunu, kurā īsi iepazīstinās ar sevi, savu profesionālo darbību un svarīgākajām atziņām saistībā ar depresiju un palīdzības iespējām.  Paneļdiskusijas mērķis ir veicināt starpdisciplināru skatījumu uz cilvēku kā vienotu veselumu ‒ veselības un arī slimības kontekstā. Noslēgumā klausītājiem būs iespēja uzdot savus jautājumus.

 

Reģistrācija semināram: http://ej.uz/rarzi

Informācija: RARZI mājaslapā

Būs iespēja saņemt tālākizglītības apliecību par dalību seminārā.

Dalības maksa 10,00 eiro (ja pārskaita uz RARZI kontu līdz 14. martam).

 

 

 

Iekšējs tukšums – garīgs process vai psiholoģiska problēma?

man-lonely-pier-horizon-dark-clouds-seaInese Lietaviete, MgPsych

„Kādu dienu man viss rādījās melnās krāsās – mana tumšā un noslēgtā dzīve slimnieku korpusā bez saules, bez gaismas, bez nevienas lietas, kas varētu palīdzēt nest nastu, ko Dievs man ir uzlicis… Slimība, klusēšana, pamestība… Mana dvēsele ļoti cieta. Mani pārpludināja atmiņas par pasauli, par brīvību… Manas domas bija skumjas, drūmas, man šķita, ka manī nav mīlestības pret Dievu, ka cilvēki ir mani aizmirsuši, ka man nav ne ticības, ne gaismas. Habits man bija par nastu… Man bija auksti un nāca miegs… Nemāku aprakstīt… Viss reizē. Tumsa baznīcā mani skumdināja. Es skatījos uz tabernākulu, un tas man neko nenozīmēja. Man šķita, ka esmu dzīvs aprakts, man šķita, ka esmu klosterī kā mironis savā kapā, sliktāk nekā kapā, jo kapā vismaz var atpūsties. (..) Tajā brīdī es tik tiešām būtu gribējis nomirt… Taču tikai tāpēc, lai neciestu. Vēlāk sapratu, ka tas bija kārdinājums,”[1] par savu iekšējo pārdzīvojumu dienasgrāmatā raksta brālis Rafaēls Arnaiss Barons, kuru pāvests Benedikts XVI 2009. gadā piepulcināja Baznīcas svēto pulkam. Svētais neveiksminieks, kā brāli Rafaēlu dēvē viņa dzīves biogrāfi, ļoti precīzi atspoguļo izjūtas, kas saistītas ar garīgu pārbaudījumu, kuru viņš pārdzīvoja neilgi pirms savas nāves 26 gadu vecumā diabēta izraisītas komas rezultātā. Kā brālis Rafaēls pamana – kārdinājums, pacietībā panests, atkāpjas, pieņemot Kungu Komūnijā: „Tikko es biju nometies ceļos ar nodomu lūgt, lai Jēzus dāvā mieru manam garam, es sajutu neaprakstāmu dedzību un bezgalīgu mīlestību pret Jēzu un pilnīgi aizmirsu par savām iepriekšējām domām, atceroties vārdus, kurus, manuprāt, man tajā brīdī iedvesa Jēzus un kuri skan: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!”[2]

Katrs, kurš ir izlēmis nopietni uzsākt garīgās dzīves ceļu, var būt drošs, ka agrāk vai vēlāk piedzīvos dažādus iekšējus attīrošus procesus, kuri vienlaikus skars gan garīgo, gan arī psiholoģisko, emocionālo personības sfēru. Šo pārdzīvojumu fenomenoloģiskos aprakstus varam lasīt daudzu svēto mistiķu (piem., sv. Jāņa no Krusta, sv. Ignācija no Lojolas, sv. Mātes Terēzes) autobiogrāfiskajās piezīmēs. Tomēr mistiskā pieredze nav rezervēta tikai izredzētajiem, kurus Baznīca pasludina par svētajiem, bet, kā uzsver karmelītu tēvs Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus, –

„katra dziļa garīgā dzīve ir mistiska pieredze”[3].

Visi kristieši ir potenciāli mistiķi! Katrs, kurš savu ticību tver nopietni, agrāk vai vēlāk saskarsies ar izaicinājumu ieiet „ticības naktī”. Protams, ka mūsu „nakts” formāts var būt atšķirīgs, droši vien – daudz mazāks nekā sv. Jāņa no Krusta vai sv. Mātes Terēzes nakts, tomēr mēs varam pamanīt, ka mūsu garīgās tumsas un tukšuma pieredzei ir arī daudz kopīgā, ka mēs visi esam uz viena ceļa, kas ved mūs uz to pašu, vienīgo mērķi. Un šo mērķi nav iespējams sasniegt, neejot tumsā klāto ceļa gabalu.

Mana psihologa un psihoterapeita darba prakse, kā arī kalpošana ar garīgās vadības sarunām man ir sniegusi iespēju un žēlastību vērot Dieva darbus cilvēkos it kā no „tuvplāna”. Continue reading “Iekšējs tukšums – garīgs process vai psiholoģiska problēma?”