Ārkārtīgi smagi vecākiem ir uzzināt, ka viņu ilgi gaidītais bērniņš ir piedzimis … ar īpašām vajadzībām. “Interaktīvais ceļvedis – iekļaujošs un drošs palīgs ģimenēm ar bērniem ar īpašām vajadzībām COVID-19 krīzes negatīvo seku mazināšanai” ietvaros, izveidota informatīva video sērija, kurā stāstu par vecāku pārdzīvojumiem, kļūstot par “rūpju bērna vecākiem”.
Kategorija: Psiholoģija & psihoterapija
20 terapeitiskas aplikācijas – 2020. gadā
Attālinātā konsultēšana pašizolācijas laikā, un jo īpaši – darbs ar pusaudžiem, man ir licis diezgan strauji mainīt attieksmi pret dažādām pašpalīdzības aplikācijām telefonā no atturīgi neieinteresētas uz daudz pozitīvāku. Vēl joprojām esmu efektīvu, terapeitiskajā darbā lietderīgu aplikāciju meklējumos, ar prieku pieņemot arī manu klientu ieteiktās, viņu pārbaudītās un par labām atzītās.
Sev par pārsteigumu atklāju arī faktu, ka latviešu valodā ir ļoti maz rakstīts par aplikāciju izmantošanu terapeitiskajā darbā (atradu tikai vienu vērā ņemamu rakstu no 2012. gada!). Tad nu centīšos šeit apkopot vismaz dažas noderīgas aplikācijas, kuru saturs lielākoties ir bezmaksas.
Trauksme, depresija & citi traucējumi
Elpošana & apzinātībā balstīta stresa mazināšana
Šī ir mana visiecienītākā sadaļa aplikāciju katalogā, kuru bieži izmantoju darbā ar klientiem!
Joprojām esmu savu “ideālo” aplikāciju meklējumos, kas palīdzētu regulēt dziļās, diafragmālās elpošanas ritmu un kas būtu pievilcīgas arī dizaina ziņā. Šeit ir dažas, ko esmu līdz šim atradusi.
Protams, neviena mobilā aplikācija nevar (un arī nekad nevarēs) kvalitatīvi aizvietot psihoterapeita darbu. Tomēr tā ir vismaz sākotnēja palīdzība tiem, kuri dažādu apstākļu un personīgo uzskatu dēļ grūtību brīžos izvairās meklēt profesionālu psiholoģisku palīdzību.
Tehnoloģiju pielietošana mazina arī pusaudžu pretestību, kas saistīta ar terapeitisko “mājasdarbu” pildīšanu (jeb precīzāk – nepildīšanu!) starp sesijām, īpaši, ja tas ir jādara pierakstu veidā ar roku. Nereti tehnoloģijas pusaudžiem palīdz sasniegt lielāku iesaistīšanos un pat aizrautīgu ieinteresētību savu traucējumu izpratnē.
1: 167
Šie skaitļi uzskatāmi parāda, ka viena stunda terapeita kabinetā reizi nedēļā ir tikai viena salīdzinājumā ar 167 citām stundām, kuru laikā pusaudzis saskaras ar savu iekšējo diskomfortu, cīņām, trauksmes, depresijas simptomiem, paškaitējošām domām.
Līdz ar to mobilās aplikācijas var būt ļoti palīdzošas arī kā uzturoša terapijas daļa – jo tās veicina pašatbildību un lielāku kontoles izjūtu par savu psiholoģisko stāvokli un veselīgu lēmumu pieņemšanu, kā arī nodrošina zināmu atbalstu jebkurā diennakts laikā un vietā.
Psiholoģiskie resursi krīzes laika pārvarēšanai
Šis izaicinājumu laiks ir pavēris mums jaunas interneta resursu iespējas, par kurām agrāk varbūt pat nenojautām, kā arī ir veicinājis solidaritātes izjūtu, daloties ar bezmaksas lekcijām, konsultācijām un vērtīgām idejām. Te būs dažas no tām.
Atbalsts grūtā brīdī – tepat Latvijā
RSU brīvpieejas rokasgrāmata: Pašpalīdzības un pašvadības iespēju arsenāls krīzes un transformāciju laikā: metodes ikvienam
IZM izveidotā resursu vietne: Atbalsts nedrošā brīdī
Kognitīvi biheiviorālās terapijas resursi angļu valodā
Raižu un trauksmes izjūtas mazināšanai:
• Vispārīgā trauksme un raizēšanās (vingrinājumi un darba lapas)
• Informācija par trauksmes pārvarēšanu
• Raizēšanās mazināšana
Veselības trauksme:
• Darba lapas un vingrinājumi veselības trauksmes pārvarēšanai
• Vispārīga informācija par veselības trauksmi
KBT terpijas skaidrojums dažādām psiholoģiskām problēmām
Kognitīvi biheiviorālās terapijas skaidrojumi dažādām psihoemocionālām problēmām, kas šobrīd var skart mums tuvos cilvēkus
Resursi bērniem un pusaudžiem COVID-19 krīzes laikā:
Šie resursi piedāvā veidus, kā runāt ar bērniem un pusaudžiem, viņiem piemērotā izpratnes līmenī, par krīzes laika izjūtām un notikumiem:
• Informatīvs, ļoti gaumīgs buklets bērniem mindheart.co/descargables
• Kā runāt ar bērniem par vīrusa epidēmiju
• Ar bērniem – par stresu un raizēm
• Kognitīvi biheiviorālās terapijas pieejas grāmatas bērniem: reading-well.org.uk/children
• USA: The National Child Traumatic Stress Network resursi ģimenēm un bērniem ar traumatisku pieredzi nctsn.org/
• Pusaudžiem: Youth Beyond Blue youthbeyondblue.com/
• Tiešsaistes terapija obsesīvi kompulsīvo traucējumu ārstēšanai bērniem un pusaudžiem: ocdnotme.com.au
Ineses Lietavietes KBT privātpraksē konsultācijas šobrīd notiek gan klātienē, gan attālināti: Zoom / WhatsApp platformās. Saziņai: [email protected] vai tel. 27 868 494
Apzinātībā dzīvojoši vecāki – dāvana bērniem
Šonedēļ vadīju semināru vecākiem par apzinātību (Mindful Parenting), kuru biju nosaukusi “Palīdzošas stratēģijas bērnu audzināšanā” (jo galu galā mēs bieži meklējam tieši padomus “how to” – “ko darīt?” un “kā to darīt?”) Semināra ievadā, izlasot pašas piedāvāto tematu, man nāca dziļa atskārsme, ka apzinātība – tas tomēr nav stāsts par stratēģijām, bet gan par attieksmēm. Tātad – par palīdzošām attieksmēm bērnu audzināšanā. Tas ir stāsts par ieinteresētību, atvērtību, pieņemšanu un labvēlību – jebkurās attiecībās.
Es pati esmu ceļā uz apzinātību – lai arī dziļi ticu šīs attieksmes spēkam, vēl aizvien ar kritisku prātu izvērtēju neirozinātnisku pētījumu rezultātus par šīs prakses ietekmi uz smadzeņu darbību, vadības funkcijām, emociju regulāciju, stresa mazināšanu (un tādu pētījumu pēdējo gadu laikā ir vesela lavīna!)
Apzinātības “efektivitātei” es pati noticēju pirms vairākiem gadiem Juliusa Nevarauska vadītajās apmācībās par apzinātu bērnu audzināšanu (Mindful Parenting). Tur sapratu, ka apzinātība ir instruments, kas palīdz vieglāk pārvarēt ar bērnu audzināšanu saistīto stresu (jo būt vecākam, iespējams, ir izaicinošākais uzdevums uz planētas!) un vairāk mīlēt. Būt labākam vecākam un – vispār cilvēkam. Pirms tam, atzīšos, apzinātības prakses man bija asociējušās ar vientuļu “pašpilnveidošanos” un savas izaugsmes (un nereti arī egoisma) nolikšanu centrā. Bet tas ir pārpratums un gluži pretēja attieksme apzinātības būtībai!
Bet kas tad ir apzinātības būtība? Šoreiz atturēšos no plaši izvērstām atbildēm (tām noteikti atradīsies laiks un vieta praktisko semināru ciklā, ko vadīšu vecākiem jau šoruden). Nereti lietu būtību vislabāk atklāj poētiskā valoda –
Jūsu bērni nepieder jums.
Tie ir dēli un meitas, kas dzimuši no Dzīves ilgošanās pašai pēc sevis.
Tie nāk caur jums, bet ne no jums,
Un, kaut arī tie ir kopā ar jums, tomēr tie jums nepieder.
Jūs varat dot tiem savu mīlestību, bet ne savas domas.
Jūs varat dot pajumti miesai, bet ne to dvēselei,
Jo to dvēsele mīt rītdienas mājoklī, kurā jūs nevarat ieiet, pat savos sapņos ne.
Jūs varat tiekties būt līdzīgi viņiem, bet necentieties tos padarīt līdzīgus sev.
Jo dzīve neiet atpakaļ, nedz arī tā kavējas vakardienā.
Jūs esat šaujamloki, no kuriem jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidīti uz priekšu.
Visuvarenais Strēlnieks redz mērķi uz bezgalības takas, un Viņš liec jūs no visa spēka, lai Viņa bultas lidotu ātri un tālu.
Lai jūsu liekšanās Strēlnieka rokās jūs ielīksmo;
Jo, kā Viņš mīl bultu, kas lido uz priekšu, tāpat Viņš mīl arī šaujamo loku, kas paliek uz vietas.
~ Halīls Džibrāns (Kahlils Gibrans, 1883-1931) “Pravietis”
Apzinātas bērnu audzināšanas apmācību grupa (4 nodarbību cikls) notiks otrdienās (18:00-20:00) 26.novembrī, 3. un 10.decembrī un 2020. gada 7.janvārī, Ķīpsalā, Enkura ielā 9. Vairāk informācijas par piedalīšanos grupā, rakstot uz e-pastu: [email protected])
Iekšējs tukšums – garīgs process vai psiholoģiska problēma?
Inese Lietaviete, MgPsych
„Kādu dienu man viss rādījās melnās krāsās – mana tumšā un noslēgtā dzīve slimnieku korpusā bez saules, bez gaismas, bez nevienas lietas, kas varētu palīdzēt nest nastu, ko Dievs man ir uzlicis… Slimība, klusēšana, pamestība… Mana dvēsele ļoti cieta. Mani pārpludināja atmiņas par pasauli, par brīvību… Manas domas bija skumjas, drūmas, man šķita, ka manī nav mīlestības pret Dievu, ka cilvēki ir mani aizmirsuši, ka man nav ne ticības, ne gaismas. Habits man bija par nastu… Man bija auksti un nāca miegs… Nemāku aprakstīt… Viss reizē. Tumsa baznīcā mani skumdināja. Es skatījos uz tabernākulu, un tas man neko nenozīmēja. Man šķita, ka esmu dzīvs aprakts, man šķita, ka esmu klosterī kā mironis savā kapā, sliktāk nekā kapā, jo kapā vismaz var atpūsties. (..) Tajā brīdī es tik tiešām būtu gribējis nomirt… Taču tikai tāpēc, lai neciestu. Vēlāk sapratu, ka tas bija kārdinājums,”[1] par savu iekšējo pārdzīvojumu dienasgrāmatā raksta brālis Rafaēls Arnaiss Barons, kuru pāvests Benedikts XVI 2009. gadā piepulcināja Baznīcas svēto pulkam. Svētais neveiksminieks, kā brāli Rafaēlu dēvē viņa dzīves biogrāfi, ļoti precīzi atspoguļo izjūtas, kas saistītas ar garīgu pārbaudījumu, kuru viņš pārdzīvoja neilgi pirms savas nāves 26 gadu vecumā diabēta izraisītas komas rezultātā. Kā brālis Rafaēls pamana – kārdinājums, pacietībā panests, atkāpjas, pieņemot Kungu Komūnijā: „Tikko es biju nometies ceļos ar nodomu lūgt, lai Jēzus dāvā mieru manam garam, es sajutu neaprakstāmu dedzību un bezgalīgu mīlestību pret Jēzu un pilnīgi aizmirsu par savām iepriekšējām domām, atceroties vārdus, kurus, manuprāt, man tajā brīdī iedvesa Jēzus un kuri skan: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!”[2]
Katrs, kurš ir izlēmis nopietni uzsākt garīgās dzīves ceļu, var būt drošs, ka agrāk vai vēlāk piedzīvos dažādus iekšējus attīrošus procesus, kuri vienlaikus skars gan garīgo, gan arī psiholoģisko, emocionālo personības sfēru. Šo pārdzīvojumu fenomenoloģiskos aprakstus varam lasīt daudzu svēto mistiķu (piem., sv. Jāņa no Krusta, sv. Ignācija no Lojolas, sv. Mātes Terēzes) autobiogrāfiskajās piezīmēs. Tomēr mistiskā pieredze nav rezervēta tikai izredzētajiem, kurus Baznīca pasludina par svētajiem, bet, kā uzsver karmelītu tēvs Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus, –
„katra dziļa garīgā dzīve ir mistiska pieredze”[3].
Visi kristieši ir potenciāli mistiķi! Katrs, kurš savu ticību tver nopietni, agrāk vai vēlāk saskarsies ar izaicinājumu ieiet „ticības naktī”. Protams, ka mūsu „nakts” formāts var būt atšķirīgs, droši vien – daudz mazāks nekā sv. Jāņa no Krusta vai sv. Mātes Terēzes nakts, tomēr mēs varam pamanīt, ka mūsu garīgās tumsas un tukšuma pieredzei ir arī daudz kopīgā, ka mēs visi esam uz viena ceļa, kas ved mūs uz to pašu, vienīgo mērķi. Un šo mērķi nav iespējams sasniegt, neejot tumsā klāto ceļa gabalu.
Mana psihologa un psihoterapeita darba prakse, kā arī kalpošana ar garīgās vadības sarunām man ir sniegusi iespēju un žēlastību vērot Dieva darbus cilvēkos it kā no „tuvplāna”. Continue reading “Iekšējs tukšums – garīgs process vai psiholoģiska problēma?”
Priekšvārda vietā
Man gribētos savu līdzšinējo profesionālās dzīves ceļu psiholoģijā salīdzināt ar piedzīvojumiem pilnu, aizrautīgu ceļojumu, kurā nepārtraukti tiek atklātas un izpētītas arvien jaunas, vēl neiepazītas zemes. Tas iesākās gluži vai intuitīvi, ar lielu interesi par to, kas slēpjas cilvēka sirds dzelmēs. Vēlāk šis ceļš kļuva stāvāks, līku loču aizvijās kalnup – nu jau otro gadu desmitu studējot un strādājot psiholoģiju un kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju. Daudzie cilvēki, kurus esmu satikusi līdz šim, un garās, tik ļoti vērtīgās sarunu stundas kabinetā – tas viss ir veidojis mani tādu, kāda esmu šodien, un arī manu izpratni par cilvēku.
Vēlos, lai domas, kas ir krājušās un veidojušās par atziņām, kaut nelielā apmērā kļūtu pieejamas plašākam lokam, arī ārpus mana kabineta. Priecājos, ka tās ir satikušas Tevi, kurš šobrīd lasi!
Būšu gandarīta, ja šajos ierakstos sastapsi vārdus, kas vairo cerību!
Inese