Raksti & Aktualitātes

Apzinātībā dzīvojoši vecāki – dāvana bērniem

Šonedēļ vadīju semināru vecākiem par apzinātību (Mindful Parenting), kuru biju nosaukusi “Palīdzošas stratēģijas bērnu audzināšanā” (jo galu galā mēs bieži meklējam tieši padomus “how to” – “ko darīt?” un “kā to darīt?”) Semināra ievadā, izlasot pašas piedāvāto tematu, man nāca dziļa atskārsme, ka apzinātība – tas tomēr nav stāsts par stratēģijām, bet gan par attieksmēm. Tātad – par palīdzošām attieksmēm bērnu audzināšanā. Tas ir stāsts par ieinteresētību, atvērtību, pieņemšanu un labvēlību – jebkurās attiecībās.

Es pati esmu ceļā uz apzinātību – lai arī dziļi ticu šīs attieksmes spēkam, vēl aizvien ar kritisku prātu izvērtēju neirozinātnisku pētījumu rezultātus par šīs prakses ietekmi uz smadzeņu darbību, vadības funkcijām, emociju regulāciju, stresa mazināšanu (un tādu pētījumu pēdējo gadu laikā ir vesela lavīna!)

Apzinātības “efektivitātei” es pati noticēju pirms vairākiem gadiem Juliusa Nevarauska vadītajās apmācībās par apzinātu bērnu audzināšanu (Mindful Parenting). Tur sapratu, ka apzinātība ir instruments, kas palīdz vieglāk pārvarēt ar bērnu audzināšanu saistīto stresu (jo būt vecākam, iespējams, ir izaicinošākais uzdevums uz planētas!) un vairāk mīlēt. Būt labākam vecākam un – vispār cilvēkam. Pirms tam, atzīšos, apzinātības prakses man bija asociējušās ar vientuļu “pašpilnveidošanos” un savas izaugsmes (un nereti arī egoisma) nolikšanu centrā. Bet tas ir pārpratums un gluži pretēja attieksme apzinātības būtībai!

Bet kas tad ir apzinātības būtība? Šoreiz atturēšos no plaši izvērstām atbildēm (tām noteikti atradīsies laiks un vieta praktisko semināru ciklā, ko vadīšu vecākiem jau šoruden). Nereti lietu būtību vislabāk atklāj poētiskā valoda –

Jūsu bērni nepieder jums.

Viņi ir dzimuši no Dzīvības ilgošanās pēc dzīvības.

Viņi ir nākuši caur jums, bet ne no jums.

Un kaut viņi ir ar jums, tie nepieder jums.

Jūs varat dot viņiem savu mīlestību, bet ne savas domas, jo viņiem ir viņu pašu domas.

Jūs varat dot pajumti viņu miesai, bet ne dvēselei.

Jo viņu dvēseles mājo nākotnes mājokļos, kurus jūs nevarat apciemot pat savos sapņos.

Jūs varat censties būt līdzīgi viņiem, nevis censties viņus darīt līdzīgus sev.

Jo dzīve neiet atpakaļgaitā, nedz arī kavējas vakardienā.

Jūs esat kā loks, no kura jūsu bērni kā dzīvas bultas tiek raidītas uz priekšu.

Lielais Strēlnieks redz mērķa atzīmi uz bezgalīgā ceļa, un Viņš ar savu spēku izliec loku, lai viņa bultas skrietu aši un tālu.

Priecājies, kad Tevi nospriego Strēlnieka roka. Jo tāpat kā Viņš mīl bultu, kas lido, Viņš mīl arī loku, kas paliek uz vietas.

~ Kahlils Gibrans (1883-1931) “Pravietis”

Apzinātas bērnu audzināšanas apmācību grupa (4 nodarbību cikls) notiks otrdienās (18:00-20:00) 26.novembrī, 3. un 10.decembrī un 2020. gada 7.janvārī, Ķīpsalā, Enkura ielā 9. Vairāk informācijas par piedalīšanos grupā, rakstot uz e-pastu: [email protected])

Depresija – slimība vai Dieva pārbaudījums?

Infografika_KBV

Interdisciplinārie jautājumi par garīgo veselību, šķiet, sabiedriskajā diskusijā šobrīd kļūst arvien aktuālāki, jo vairāk tāpēc, ka Eiropas valstīs depresija ir trešā visbiežāk sastopamā psihiskā saslimšana aiz miega un trauksmes traucējumiem. Pēc Pasaules veselības organizācijas (PVO) prognozēm[1] ‒ līdz 2030. gadam depresija kļūs par biežāko darba nespējas un invaliditātes iemeslu (šobrīd vadošās ir sirds-asinsvadu saslimšanas).

Lai veicinātu padziļinātu interdisciplināru dialogu par šiem jautājumiem, Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts (RARZI) ir uzsācis tālākizglītības semināru ciklu “Garīgās veselības robežjautājumi.” Seminārā “Depresija ‒ slimība vai Dieva pārbaudījums?”, kas notiks 21. martā (18:00-21:00) Katoļu ielā 16 (Vecajā kapelā), būs iespēja dzirdēt jomas ekspertu viedokļus par depresiju kā sabiedrības veselības problēmu un iegūt padziļinātu izpratni par kritērijiem, kas to atšķir no citām eksistenciālām un garīgām pieredzēm. Seminārs ir paredzēts ne vien nozares profesionāļiem, bet arī ikvienam interesentam.

 

Semināra lektori:

Dr. Elmārs Tērauds, psihiatrs, Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents

Krists Kalniņš, LELB mācītājs, Rīgas Sv. Ģertrūdes draudze

Māsa Sofija (Irēna Ošmjanska), Dr. theol., RARZI docente, garīgā līdzgaitniece

Ilona Krone, Dr. pscyh., psihoterapeite, depresijas pacientu grupu vadītāja

Diskusiju vadīs psiholoģe Inese Lietaviete

 

Norise:

Seminārs notiks neformālā diskusiju formātā.

Ievaddaļā katrs no lektoriem ir aicināts uzstāties ar uzrunu, kurā īsi iepazīstinās ar sevi, savu profesionālo darbību un svarīgākajām atziņām saistībā ar depresiju un palīdzības iespējām.  Paneļdiskusijas mērķis ir veicināt starpdisciplināru skatījumu uz cilvēku kā vienotu veselumu ‒ veselības un arī slimības kontekstā. Noslēgumā klausītājiem būs iespēja uzdot savus jautājumus.

 

Reģistrācija semināram: http://ej.uz/rarzi

Informācija: RARZI mājaslapā

Būs iespēja saņemt tālākizglītības apliecību par dalību seminārā.

Dalības maksa 10,00 eiro (ja pārskaita uz RARZI kontu līdz 14. martam).

 

 

 

Iekšējs tukšums – garīgs process vai psiholoģiska problēma?

man-lonely-pier-horizon-dark-clouds-seaInese Lietaviete, MgPsych

„Kādu dienu man viss rādījās melnās krāsās – mana tumšā un noslēgtā dzīve slimnieku korpusā bez saules, bez gaismas, bez nevienas lietas, kas varētu palīdzēt nest nastu, ko Dievs man ir uzlicis… Slimība, klusēšana, pamestība… Mana dvēsele ļoti cieta. Mani pārpludināja atmiņas par pasauli, par brīvību… Manas domas bija skumjas, drūmas, man šķita, ka manī nav mīlestības pret Dievu, ka cilvēki ir mani aizmirsuši, ka man nav ne ticības, ne gaismas. Habits man bija par nastu… Man bija auksti un nāca miegs… Nemāku aprakstīt… Viss reizē. Tumsa baznīcā mani skumdināja. Es skatījos uz tabernākulu, un tas man neko nenozīmēja. Man šķita, ka esmu dzīvs aprakts, man šķita, ka esmu klosterī kā mironis savā kapā, sliktāk nekā kapā, jo kapā vismaz var atpūsties. (..) Tajā brīdī es tik tiešām būtu gribējis nomirt… Taču tikai tāpēc, lai neciestu. Vēlāk sapratu, ka tas bija kārdinājums,”[1] par savu iekšējo pārdzīvojumu dienasgrāmatā raksta brālis Rafaēls Arnaiss Barons, kuru pāvests Benedikts XVI 2009. gadā piepulcināja Baznīcas svēto pulkam. Svētais neveiksminieks, kā brāli Rafaēlu dēvē viņa dzīves biogrāfi, ļoti precīzi atspoguļo izjūtas, kas saistītas ar garīgu pārbaudījumu, kuru viņš pārdzīvoja neilgi pirms savas nāves 26 gadu vecumā diabēta izraisītas komas rezultātā. Kā brālis Rafaēls pamana – kārdinājums, pacietībā panests, atkāpjas, pieņemot Kungu Komūnijā: „Tikko es biju nometies ceļos ar nodomu lūgt, lai Jēzus dāvā mieru manam garam, es sajutu neaprakstāmu dedzību un bezgalīgu mīlestību pret Jēzu un pilnīgi aizmirsu par savām iepriekšējām domām, atceroties vārdus, kurus, manuprāt, man tajā brīdī iedvesa Jēzus un kuri skan: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība!”[2]

Katrs, kurš ir izlēmis nopietni uzsākt garīgās dzīves ceļu, var būt drošs, ka agrāk vai vēlāk piedzīvos dažādus iekšējus attīrošus procesus, kuri vienlaikus skars gan garīgo, gan arī psiholoģisko, emocionālo personības sfēru. Šo pārdzīvojumu fenomenoloģiskos aprakstus varam lasīt daudzu svēto mistiķu (piem., sv. Jāņa no Krusta, sv. Ignācija no Lojolas, sv. Mātes Terēzes) autobiogrāfiskajās piezīmēs. Tomēr mistiskā pieredze nav rezervēta tikai izredzētajiem, kurus Baznīca pasludina par svētajiem, bet, kā uzsver karmelītu tēvs Marija Eugēnijs no Bērna Jēzus, –

„katra dziļa garīgā dzīve ir mistiska pieredze”[3].

Visi kristieši ir potenciāli mistiķi! Katrs, kurš savu ticību tver nopietni, agrāk vai vēlāk saskarsies ar izaicinājumu ieiet „ticības naktī”. Protams, ka mūsu „nakts” formāts var būt atšķirīgs, droši vien – daudz mazāks nekā sv. Jāņa no Krusta vai sv. Mātes Terēzes nakts, tomēr mēs varam pamanīt, ka mūsu garīgās tumsas un tukšuma pieredzei ir arī daudz kopīgā, ka mēs visi esam uz viena ceļa, kas ved mūs uz to pašu, vienīgo mērķi. Un šo mērķi nav iespējams sasniegt, neejot tumsā klāto ceļa gabalu.

Mana psihologa un psihoterapeita darba prakse, kā arī kalpošana ar garīgās vadības sarunām man ir sniegusi iespēju un žēlastību vērot Dieva darbus cilvēkos it kā no „tuvplāna”. Continue reading “Iekšējs tukšums – garīgs process vai psiholoģiska problēma?”

Priekšvārda vietā

Man gribētos savu līdzšinējo profesionālās dzīves ceļu psiholoģijā salīdzināt ar piedzīvojumiem pilnu, aizrautīgu ceļojumu, kurā nepārtraukti tiek atklātas un izpētītas arvien jaunas, vēl neiepazītas zemes. Tas iesākās gluži vai intuitīvi, ar lielu interesi par to, kas slēpjas cilvēka sirds dzelmēs, vēlāk kļuva stāvāks, līku loču aizvijās kalnup – nu jau vairāk kā desmit gadu garumā studējot psiholoģiju un kognitīvi biheiviorālo psihoterapiju. Daudzie cilvēki, kurus esmu satikusi līdz šim, un garās, tik ļoti vērtīgās sarunu stundas kabinetā – tas viss ir veidojis mani tādu, kāda esmu šodien, un arī manu izpratni par cilvēku. Par psiholoģiju.

Un nu ir pienācis laiks, lai domas, kas ir krājušās un veidojušās par atziņām, pamazām iegūtu vārdu ietērpu. Priecājos, ka tās ir satikušas Tevi, kurš šobrīd lasi!

Būšu gandarīta, ja šajos ierakstos sastapsi vārdus, kas vairo cerību!